Vakar, 11. novembrī, Jelgavā notika lāpu gājiens. Tas vienmēr patīkami pārsteidz ar labo atmosfēru.

Pēc kopīgas fotografēšanās pie Jelgavas Valsts ģimnāzijas ar savas skolas audzēkņiem un pedagogiem devos lāpu gājienā, ko vēl emocionālāku padarīja tas, ka eju kopā ar tieši savas klases kolektīvu un varu ar viņiem apspriest seno dienu notikumus. Tumšā novakare, lāpu gaismu saspēle ar uguns atspīdumiem uz māju sienām radīja mazliet noslēpumainu, tomēr pacilājošu noskaņu. Visā ielas garumā varēja redzēt, kā līdz Lāčplēša piemineklim aizvijas aizdegto lāpu uguns čūska. Nezinu, vai kur citur esmu redzējis tik aizraujošu skatu. Gājiena beigās pie Lāčplēša pieminekļa sevī sajutu patriotiskas jūtas, domādams par latviešu karavīru varonību brīvības cīņās. Stāvot plecu pie pleca ar klases biedriem, sajutu to kopības spēku, kāds bija tiem puišiem, kas atbrīvoja no ienaidniekiem Rīgu, Jelgavu un vēlāk arī Latviju. Beigās, kad noliku svecīti pie Lāčplēša pieminekļa, atcerējos iepriekšējo gadu gājienus un labās atmiņas par tiem.

Manuprāt, lāpu gājiens ir vajadzīgs pasākums, kas saliedē visus jelgavniekus un raisa mūsos patriotiskas sajūtas.