To, ka ISEF būs mans līdz šim nozīmīgākais dzīves notikums, es zināju jau brīdī, kad pirms gada ieguvu ceļazīmi starptautiskajā atlasē Rīgā, tomēr tieši pēdējās divas nedēļas to apstiprināja par visiem 120%. Atgriezties mājās no Fīniksas ar tik milzīgu pieredzi un medaļu rokās ir kaut kas pilnīgi sirreāls. No neskaitāmām stundām, kas pavadītas savā istabā pie datora ekrāna, pētot ciklona "Kirsti" datu līknes un tabulas, līdz +42°C karstumam Arizonas tuksnesī - viss šis piedzīvojums ir bijis pilnīgs kosmoss.

Ja kādam no malas šķiet, ka viss šis ceļš bija vienkāršs (kas tad tur nesazīmēt dažas meteo kartes un uzvilkt vienu diagrammu), tad tā gluži nebija. Viss process prasīja ļoti lielu ieguldīšanos gan emocionāli, gan materiāli, gan tehniski, gan praktiski. Datorprogrammas skripta veidošana, ciklonu konceputuālo modeļu analīze, atmosfēras darbības principu padziļināta izpēte, pētījumu salīdzināšana, datu faktiskā iegūšana (te vēlos teikt milzīgu paldies Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs par jūsu darbu šo datu ievākšanā, pārbaudē un izvietošanā atvērto datu portālā un vides datu arhīvā, kur tiem gan es, gan ikviens interesants var piekļūt! Šis, ārkārtīgi nozīmīgais process, ko veic LVĢMC darbinieki ikdienā nemaz nav redzams publikai, bet tas ir TIK nozīmīgs). Tas viennozīmīgi bija grūtākais, ko akadēmiskajā procesā savos skolas gados esmu darījis, bet tas bija katras sekundes vērts.

Īstā realitātes sajūta atnāca trešdienā, kad pie mana stenda sāka nākt žūrijas locekļi - nozares vadošie pētnieki ar "PhD" uzrakstiem uz kartītēm - zinātņu doktori, rektori, speciālisti. Tajā mirklī uztraukums vienkārši pazuda un ieslēdzās milzīga pārliecība un lepnums pārstāvēt savu valsti, pilsētu un skolu uz pasaules zinātnes skatuves (lai cik paradoksāli tas neizklausītos). Prezentēt savu pētījumu meteoroloģijā cilvēkiem, kuri savā jomā ir labākie no labākajiem, bija neaprakstāms pacilājums un milzīgs gandarījums par to, ka tavs laiks un zināšanas tiek novērtētas globālā līmenī. Vēl interesantāk to bija darīt citu nozaru pārstāvjiem un skolēniem no ASV skolām, jo tajā brīdī Tev viss apjomīgais un sarežģītais informācijās kamols ir jāpārveido pavedienā, pie kura šie cilvēki var pieķerties, lai saprastu pētījumu un iegrimtu tajā pakāpeniski. Tieši šis process man deva vislielāko gandarījumu.

Šis sasniegums un šis stāsts nav par mani vienu pašu, jo aiz tā stāv milzīgs kopīgs darbs un atbalsts. Es vēlos teikt vislielāko paldies savai darba vadītājai, manai ģeogrāfijas skolotājai Ilzei Rumbeniecei par padomiem un vadību darba pašos pirmajos soļos. Renātei Fernavai, kura bija mans vislielākais atbalsta plecs un palīdzēja paveikt absolūti neticamu darba apjomu visintensīvākajā gatavošanās posmā kopš gada sākuma un Martai Pujātei jau pavadot un esot līdzās ceļojuma laikā. Tāpat milzīgs paldies ikvienam no jums, kurš pēdējā nedēļā uzrakstīja, pavaicāja, kā iet, vai vienkārši domās turēja īkšķus. Šis panākums ir mūsu visu kopīgais nopelns un man ir patiess prieks un gods paveikt ko šādu ar jūsu visu atbalstu.

Šīs viennozīmīgi bija ātrākās, bet vienlaikus vispiepildītākās 10 dienas manā mūžā. Tā neprātīgā enerģija, kad vienā telpā satiec simtiem jauniešu no visas pasaules, kuri aizdegas par savu lietu, un tās draudzības, ko izdevās izveidot aizkadros, ir pati lielākā ceļamaize, ko paņemu līdzi turpmākajam darbam. Gan jau kaut ko arī aizmirsu pieminēt, bet atcerēšos ar laiku. Pievienoju pilno foto ieskatu no emocijām, procesa un mirkļiem, kas Fīniksā paliks atmiņā uz mūžu. Mēs to paveicām!